Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas

Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas pamatjēdzieni

Informācijas tehnoloģijas – ir zināšanu, metožu, paņēmienu un tehniskā aprīkojuma kopums, kas ar datoru un sakaru līdzekļu starpniecību nodrošina jebkuras informācijas iegūšanu, glabāšanu un izplatīšanu.

Komunikāciju tehnoloģijas – ir saistītas ar informācijas apmaiņu, izmantojot sakaru ierīces.

IKT izmantošana ikdienā

Mūsdienu pasaule dators tiek izmantots visapkārt, mācību iestādēs, darbā, gan arī mājās. Datori palīdz apstrādāt informāciju, veikt matemātiskus aprēķinus un izpildīt dažādus citus uzdevumus.

 

Galda dators (desktop computer) arī tiek saukts par stacionāro, personālo (Personal computer PC) datoru.

Piezīmjdators (notebook, laptop) jeb portatīvais dators.

Planšetdators (tablet) – ir pārnēsājams dators, kam informācijas ievade galvenokārt notiek izmantojot skārienjūtīgo ekrānu, nevis tastatūru vai peli kā, piemēram, personālajam datoram.

Viedtālrunis (smartphone, mobile phone) jeb mobilais tālrunis.

 

Elektroniskie jeb tiešsaistes (interneta) pakalpojumi ir kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas daļu. E-pakalpojumi ir manāmi atvieglojuši mūsu dzīvi, atbrīvojuši mūs no nepieciešamības stāvēt garās rindās vai meklēt veikala adresi, specifiska produkta iegādei.

 

E-pārvalde (e-government) – ir valsts un pašvaldību pārvaldes efektīva īstenošana, izmantojot IT.

E-apmācība (e-learning) – ir mācīšana un mācīšanās, izmantojot IT.

E-komercija (e-commerce) – ir preču un pakalpojumu pārdošana internetā. Līdz ar Internet plašo izmantošanu strauji attīstās arī e-komercija.

Interneta banka (e-banking) – ir elektronisko norēķinu sistēma, kas ļauj klientam pārvaldīt savus kontus ar dažādu ierīču palīdzību tiešsaistes režīmā.

 

Lielākā daļa datoru lietotāju izmanto programmas, lai veiktu konkrētus uzdevumus, piemēram, dokumentu sagatavošanu un apstrādi, matemātiskus aprēķinus, attēlu rediģēšanu un citus darbus. Šādas programmas tiek sauktas par lietojumprogrammām vai lietojumprogrammatūru. Lai šīs programmas darbotos un sniegtu interaktīvu pieredzi, tām ir nepieciešama operētājsistēma, kas pārvalda datora resursus un vizuālo interfeisu.

Operētājsistēmas

Operētājsistēma (OS) ir programmatūras kopums, kas ir atbildīgs par datora aparatūras tiešu kontroli un vadību, kā arī par tādām pamatdarbībām kā lietojumprogrammatūras darbināšanu. Operētājsistēma ir vitāli svarīga sistēmprogrammatūras daļa.

Operētājsistēma ir pirmais programmatūras slānis, kas tiek ielādēts datora atmiņā pēc tā iedarbināšanas. Tā kā tas ir pirmais programmatūras slānis, visa pārējā programmatūra, kas tiek ielādēta pēc tam, ir no tā atkarīga un izmanto tās sniegtos pamatservisus. Starp šiem pamatservisiem minami pieeja diskiem, atmiņas pārvaldīšana, daudzuzdevumu režīma vadība un lietotāja saskarne. Tā kā tie ir pamatservisi, kurus nodrošina operētājsistēmas, tad nav vajadzības tos ieviest no jauna katrā lietojumprogrammā. Kods, kurš nodrošina šos pamatservisus, tiek saukts par operētājsistēmas kodolu jeb kerneli.

Operētājsistēmas ir pieejamas divās arhitektūras x86 un x64.

Arhitektūra

x86 ir 16 bitu, vēlāk 32 bitu, mikroprocesoru arhitektūra, ko sākotnēji izstrādāja 1978.gadā un tās procesorus ražoja Intel. Arhitektūru sauc par x86 jo pirmo šīs arhitektūras procesoru nosaukumi bija skaitļi, kas beidzās ar kombināciju "86", piemēram, 8086, 80186, 80286, 80386 un 80486. Tā kā skaitļus nevar reģistrēt kā tirdzniecības zīmes, vēlākiem modeļiem Intel sāka dot ar burtiem rakstāmus nosaukumus, piemēram, Pentium.

2003. gadā AMD izlaida Athlon 64, kas paplašināja arhitektūru līdz 64 bitiem. Arī Intel izlaida ar Athlon 64 savietojamus procesorus. 64 bitu arhitektūras variāciju sauc par x86-64. Faktiski 64 bitu arhitektūra ir x86 arhitektūras paplašinājums ar pilnīgu atpakaļsavienojamību, 32 bitu arhitektūras emulāciju, kas ļauj darbināt gandrīz visas 32 bitu programmas.

Arhitektūra tradicionālā izpratnē negarantē ātrdarbības pieaugumu, bet gan nodrošina efektīvāku procesora darba dalīšanu un lielāka datu apjoma tūlītēju apstrādi.

Arhitektūras veidi:

• 64 bitu (x64, x86-64)
• 32 bitu (x86, 80x86, x86-32, i386)

 

Lietotāja saskarne

Lietotāja saskarsme ar programmatūru notiek ar interfeisa (UI – User Interface) palīdzību jeb lietotāja saskarni. Lietotāja saskarnes var būt divu veidu:

 

Rakstzīmju lietotāja saskarne (CUI - Character-based User Interface. Kā piemērs operētājsistēma MS Dos vai Windows Command Prompt):

 

Grafiskā lietotāja saskarne (GUI – Graphical User Interface):

Vairāku uzdevumu vienlaicīga izpilde (multitasking)

Daudzas operētājsistēmas atbalsta vairāku uzdevumu vienlaicīgu izpildi, kas ļauj lietotājam darboties ar vairākām programmām vienlaicīgi. Operētājsistēma pārvalda šo procesu, pārslēdzoties starp programmām. Lietotājs var mijiedarboties ar vairākām programmām vienlaicīgi, lai gan lielākoties aktīvi tiek lietota tikai viena programma konkrētā brīdī. Šis process ir noklusēti pieejams vairāku procesoru datoros vai datoros ar daudzkodolu procesoriem, kas ļauj izpildīt vairākas programmas vienlaicīgi. Process tiek nodrošināts izmantojot dažādas izpildes plūsmas (Threads) un dažādas procesoru optimizācijas metodes.

Programmatūra

• Programmatūra – ir datora instrukciju komplekts vai kombinācija, kas ļauj datora aparatūrai veikt dažādus aprēķinus vai kontrolēt funkcijas.
• Sintaktiskā vienība, kura atbilst noteiktas programmēšanas valodas noteikumiem, kas sastāv no definīcijām un operatoriem vai instrukcijām,kuras ir nepieciešamas noteiktai funkcijai, uzdevumam vai problēmas risināšanai.

 

Otrā definīcija raksturo programmatūru kā sintaktisku vienību, kas atbilst noteiktās programmēšanas valodas noteikumiem.

Sistēmas programmēšanā vārds "programma" attiecas uz datiem, ko procesors izmanto kā instrukcijas, lai vadītu datorsistēmu. Programmas struktūra var ietvert gan mašīnkodu, lai veiktu noteiktas funkcijas, gan datus, kas nepieciešami šo funkciju izpildei. Programmu izpildi un atrašanos atmiņā vada procesors.

Lietojumprogrammatūra (vai vienkārši lietotne) ir programmatūras apakšklase, kas sniedz iespēju lietotājiem veikt konkrētas darbības, izmantojot datoru. Tas ietver piemērus kā biroja lietojumprogrammu komplekti (pakotnes), videospēles, pārlūki, grafiskie redaktori un citi. Lietojumprogrammatūra parasti tiek iegādāta vai instalēta atsevišķi no datora operētājsistēmas un tiek izmantota, lai veiktu dažādus uzdevumus.

Lietojumprogrammu darbināšanai ir nepieciešama atbilstoša operētājsistēma, un katru lietojumprogrammu izstrādā konkrētai operētājsistēmai. Ja lietojumprogramma ir pielāgota darbam vairākās operētājsistēmās, tad tās pamatinstrukcijas kopums var būt atšķirīgs un pielāgots, lai lietotājs piedzīvotu vienādu lietojumprogrammas darbības pieredzi, izmantojot to dažādās operētājsistēmās.

Programmu palaišana

Kad datora lietotājs pieprasa izpildīt programmu, tā tiek ielādēta no uzglabāšanas atmiņas centrālajā atmiņā, kur to var izpildīt centrālais procesors. Programma sāk izpildi, un procesors seko norādījumiem, ko programma sniedz, līdz izpildes process ir pabeigts. Šī darbība var beigties arī tad, ja radušās kļūdas dēļ kurām programma nevar turpināt darbu.

Programmatūras veidi

• Komercprogrammatūra (paidware): Tā ir programmatūra, par kuru ir jāmaksā, lai to iegūtu un lietotu. Cenas var atšķirties atkarībā no mērķa, piemēram, izglītības iestādēm vai kopā ar jauniem datoriem.
• Izplatāmprogrammatūra (shareware): Šāda programmatūra tiek izplatīta bez maksas, lai lietotāji varētu to pārbaudīt. To var lejupielādēt no interneta vai saņemt kompaktdiskos. Lietotāji var to instalēt un lietot noteiktu laiku bez maksas, bet, lai turpinātu izmantošanu, parasti ir nepieciešama reģistrācija un samaksa.
• Bezmaksas programmatūra (freeware): Bezmaksas programmatūra ir pieejama bez maksas, un lietotāji to var izmantot bez ierobežojumiem. Tomēr uz to attiecas autortiesības, un lietotāji nedrīkst veikt darbības, kas nav norādītas licencē.
• Atklātā pirmkoda programmatūra (open source): Šāda programmatūra ir pieejama ar pirmkoda atklātību, kas nozīmē, ka ne tikai programmas izstrādātājiem, bet arī lietotājiem ir piekļuve programmas kodam. Tas ļauj programmētājiem un lietotājiem pielāgot programmatūru savām vajadzībām un piedalīties tās attīstībā.

 

Katrs no šiem programmatūras veidiem piedāvā savas priekšrocības un ierobežojumus, un izvēle parasti ir atkarīga no konkrētajiem vajadzībām un mērķiem.

Drošības riski, veicot datu apmaiņu

Datu pārsūtīšana ir riskanta ikvienam – neatkarīgi no tā, vai esat veselības aprūpes organizācija, finanšu iestāde, apdrošināšanas sabiedrība, mazumtirdzniecības veikals, ražotājs, izglītības iestāde vai privātpersona.

Katru reizi, kad galalietotājs nosūta datus, informāciju var pārtvert kibernoziedznieks.

Kad dati tiek saņemti, ja tie netiek pareizi apstrādāti, sensitīvi dati vai intelektuālais īpašums var nonākt nepareizās rokās. Neatkarīgi no tā, vai tas ir kāds ar ļaunprātīgu nolūku vai kāds, kam vienkārši nevajadzētu redzēt datus, no tā ir vēlams izvairīties.

• Uzņēmumiem – tie var nonākt pie konkurentam, tikt publicēti, lai nodarītu kaitējumu uzņēmumam.
• Privātpersonām – līdzīgi, kā uzņēmumiem, dati var būt publicēti, lai celtu neslavu. Lai piesavinātos kāda personību vai citiem ļaunprātīgiem mērķiem.

Datu drošība

Datu aizsardzība ir pasākumi, kurus, izmantojot aparatūru un programmatūru, veic, lai izsargātos no datu zaudēšanas, bojāšanas vai nesankcionētas pieejas. Tās uzdevums arī ir nodrošināt uzņēmuma vai personas datu privātumu. Datu zudumam var būt dažādi iemesli, piemēram:

• atmiņas ierīces bojājums;
• nejauša nodzēšana;
• programmatūras kļūmes;
• ļaunprātīga datu bojāšana;
• datorvīrusu darbības sekas.

 

Rezerves kopijas (backup)

Dublējumi jeb rezerves kopijas (backup) ir resursi, ko var izmantot kā aizvietotājus, ja galvenais resurss ir bojāts vai nav pieejams.

Parasti izmanto divu veidu dublējumus:

• pilno datu dublējumu, kad dublē visus datorā esošos datus;
• daļējo datu dublējumu, kad dublē tikai tos datus, kas kopš pēdējā pilnā dublējuma ir mainījušies.

 

Cik bieži tiek veidotas rezerves kopijas ir atkarīgs no datu svarīguma. Ja nav nepieciešama ļoti augsta datu drošība, tad pilno dublējumu veic tikai reizi nedēļā vai mēnesī, bet katru dienu (nedēļu) veic daļējo dublējumu.

Rezerves kopijas var veidot izmantojot speciālu programmatūru vai operētājsistēmas piedāvātos rīkus:

• automātiski, piemēram, datiem, kas glabājas serverī;
• pēc lietotāja iniciatīvas veikt vienkāršu datņu kopēšanu, ko parasti dara tikai paša lietotāja veidotajām datnēm (teksta dokumentiem, fotogrāfijām u.c.).

 

Svarīgiem datiem ir ieteicams izveidot ne tikai vienu, bet vairākas datu kopijas. Lai dati būtu lielākā drošībā, katru kopiju vēlams glabāt citā vietā, īpaši svarīgiem datiem – pat citā ēkā vai pilsētā.